Smēķēšana darbā pēc 27 gadiem

Birojs, ko atceros, bija ar smilškrāsas tastatūru, smagu stikla pelnu trauku uz palodzes un logu, kas nekad līdz galam neaizvērās. Līdz desmitiem rītā telpā jau bija jūtama vakardienas dūmu smaka. Es atbildēju uz diviem e-pastiem, notraucu pelnus traukā, atbildēju uz vēl vienu, tad piecēlos, lai ietu pēc kafijas, ar cigareti jau starp pirkstiem. Smēķēt sāku 19 gadu vecumā. Tobrīd man bija 52 gadi, un es strādāju tā, it kā cigarete pie galda piederētu tikpat dabiski kā skavotājs.

Par to vairs neviens necēla traci. Tieši tas arī bija satraucoši, lai gan tolaik es to vēl neredzēju. Ieradums bija saplūdis ar biroju tik pilnībā, ka pat es vairs nepamanīju, cik bieži stiepjos pēc paciņas.

Telpa pielāgojās man

Kādreiz man šķita, ka smēķēšana darbā ir par stresu. Termiņiem. Sarežģītiem zvaniem. Mazais atvieglojums pēc garas sapulces. Daļa no tā bija īsta. Lielākoties tā bija rutīna uzvalkā un kaklasaitē.

Mans galds bija pavērsts pret logu. Paciņa stāvēja blakus monitoram. Šķiltavas gulēja blakus saspraužu burciņai. Es to nebiju sakārtojis apzināti. Tas notika tāpat kā visi ieradumi: pa vienai nelielai ērtībai. Drīz viss tas stūris manu kārtību zināja labāk nekā es pats.

Kolēģi noliecās, lai pajautātu kaut ko, turpināja sarunu un tad atkal atkāpās. Neviens neuztrūkās. Neviens neteica: pietiek jau. Biroja smēķēšanas kultūra nebija sauklis. Tā bija klusēšana. Cilvēki pierada pie dūmu smakas uz manas žaketes, pie dūmiem pie stikla, pie piecu minūšu pazušanām, kas ievilkās ilgāk par piecām minūtēm. Kad vieta pārstāj pretoties tavam ieradumam, tu pārstāj to apšaubīt arī pats.

Sliktākajā periodā es smēķēju ap 40 cigaretēm dienā. Ne visas no tām bija darbā, bet darbs ieradumam deva struktūru. Ierados. Aizdedzināju vienu. Pabeidzu uzdevumu. Aizdedzināju vienu. Kafija. Aizdedzināju vienu. Smags telefona zvans. Aizdedzināju vienu. Līdz brīdim, kad devos mājās, rituāls jau bija sevi atkārtojis pusduci reižu.

Kāpēc tur atmest šķita tik tālu

Birojs nelikās bīstams. Tas šķita efektīvs. Tieši tā slazds arī izdzīvo.

Es neslēpos aiz ēkas ar vainas sajūtu kaklā. Es sēdēju pie sava galda, ar savu pelnu trauku, darot to, kas bija kļuvis normāls. Ap šādu atļauju rodas savāda drošības sajūta. Ieradums pārstāj izskatīties pēc atkarības un sāk šķist kā daļa no tavas darba dienas, gluži kā kalendāra pārbaude vai krūzes piepildīšana.

Tas lika atmest šķist tālu, gandrīz teorētiski. Mājās smēķēšana bija saistīta ar emocijām. Birojā bija atkārtošanās. Pret atkārtojumu ir grūtāk iebilst, jo tas izskatās neitrāls.

Vislabāk to ieraudzīju parastās otrdienās. Ne sliktās dienās. Ne krīzes dienās. Tikai garās, līdzenās e-pastu, zvanu un papīru dienās, kad viena cigarete sekoja otrai, jo telpa katrai piešķīra vietu, kur nosēsties. Trīs smēķēšanas stundas dienā uz papīra izklausās skarbi. Reālajā laikā tās paslēpjas aiz sīkām atļaujām.

Šajos gados es mēģināju atmest. Plāksteri. Hipnoze. Terapija. Allena Karra grāmata. Pat tajos mēnešos, kad ar telefonu mērīju katras cigaretes laiku. Es vienmēr šo biroju uztvēru kā fona detaļu. Tā nebija detaļa. Tā bija viena no skatuvēm, kur ieradums sevi nospēlēja vislabāk.

Pēcpusdiena, kad es to beidzot ieraudzīju

Brīdis, kas palika atmiņā, nebija dramatisks. Kolēģis stāvēja pie mana galda un risināja parastu rēķina problēmu. Pelnu traukā dega cigarete, kamēr viņš rādīja uz skaitļiem lapā. Vienu brīdi viņš pieklusa, lai pavērtu logu vēl par collu, un tad turpināja runāt tā, it kā nekas neparasts nebūtu noticis.

Šis mazais žests mani skāra spēcīgāk nekā jebkura lekcija būtu skārusi.

Viņš nebija dusmīgs. Viņš mani nenosodīja. Viņš vienkārši pielāgoja telpu manam ieradumam tā, kā visi to bija pielāgojuši jau gadiem. Arī es pats. Es biju tik rūpīgi sakārtojis savu galdu, pauzes, koncentrēšanos un pat stāju ap cigaretēm, ka viss birojs bija iemācījies šo horeogrāfiju.

Kad viņš aizgāja, es paskatījos uz palodzi. Pelēki putekļi stūrī. Apdeguma pēdas uz vecā metāla rāmja. Paciņa blakus tastatūrai. Viss izskatījās nolietots un noguris. Ne dumpīgs. Ne patīkams. Vienkārši vecs.

Tā bija lūzuma vieta. Es pārstāju smēķēšanu darbā uztvert kā privātu mierinājumu un sāku to redzēt kā rutīnu, kas bija kolonizējusi vietu, kur pavadīju lielāko daļu nomoda laika. Kad to ieraudzīju, atmest vairs nelikās kā abstrakts morāls uzlabojums, bet gan kā praktiska telpas atgūšana.

Birojs mani nebija iesprostojis ar spēku. Tas mani bija notvēris ar ikdienišķumu.

Tieši to es gadiem biju palaidis garām. Ieradumam nav vajadzīga drāma, lai tas paliktu spēcīgs. Dažreiz tam pietiek ar galdu, logu un tik daudz dienām pēc kārtas, ka neviens vairs nepamana.

Es joprojām atceros to telpu. Smilškrāsas tastatūru. Logu, kas nekad īsti neaizvērās. Pelnu trauku, kas šķita tikpat pastāvīgs kā mēbeles. Kad domāju par to, kāpēc atmest tik ilgi šķita tālu, vispirms atceros tieši to galdu. Problēma nebija tikai nikotīns. Problēma bija arī tas, cik pilnībā šim ieradumam bija ļauts tur iedzīvoties.

Ja smēķēšana darbā ir kļuvusi par tavas dienas ierasto fonu, ar vēl vienu noteikumu vien parasti nepietiek. J. Freeman savā ceļvedī rāda mierīgāku ceļu cilvēkiem, kuri vēlas atstāt šo biroja ieradumu aiz muguras, nepārvēršot katru darba dienu cīņā.