Apjausma pēc 27 gadu smēķēšanas

Vakars, kas man palika atmiņā, nebija dramatisks. Nebija ne klepus lēkmes. Nebija ne ārsta. Nebija solījuma atmest līdz pusnaktij.

Mans dēls bija blakus istabā, 22 gadus vecs, un smējās par kaut ko, ko redzēja klēpjdatora ekrānā. Mana sieva rosījās virtuvē. Es sēdēju pie galda ar atdzisušu tējas tasi, vēl vienu cigareti un tik pilnu pelnu trauku, ka tas vairs neizskatījās neglīts. Tas izskatījās normāli. Tieši tas mani aizķēra.

Es sāku smēķēt 19 gadu vecumā. Mana sieva sāka smēķēt 18 gadu vecumā. Tad cigaretes jau 27 gadus bija mūsu dzīves daļa. Sliktākajā laikā es smēķēju apmēram 40 cigaretes dienā, un kopā mēs izsmēķējām apmēram trīs paciņas, to neuzskatot par kaut ko neparastu. Smēķēt mājās. Smēķēt birojā. Smēķēt pēc ēšanas, pēc stresa, pēc pilnīgi nekā. Ieradums vairs neienāca istabā. Tas kļuva par pašu istabu.

Tas, ko pamanīju

Kad cilvēki iedomājas pamošanās brīdi, viņi iedomājas skaļu ainu. Manējais bija mazāks. Es paskatījos uz to pelnu trauku un ieraudzīju, cik pilnībā cigaretes bija saplūdušas ar manas dzīves mēbelēm.

Tur bija viens pret otru saspiedušies filtri, pelēki pelni, kas kāpa gar stiklu, un apdeguma pēda uz malas no kāda izklaidīga vakara iepriekš. Es to biju iztukšojis dienu iepriekš. Precīzais brīdis jau bija izplūdis. Tā bija daļa no problēmas. Aizdedzini vienu. Nodzēs to. Iztukšo pelnu trauku. Sāc no jauna. Bez domām. Bez lēmuma. Tikai atkārtojums, kas bija uzvilcis rutīnas masku.

Arī smaka vairs nebija jūtama. Pirms gadiem es to būtu pamanījis uz savām drēbēm vai aizkariem. Tajā naktī tā šķita kā fona troksnis. Mana paša māja bija man pielāgojusies. Mana ģimene bija man pielāgojusies. Es biju pielāgojies pats sev. Šī klusā pielāgošanās šķita sliktāka par jebkuru brīdinājuma uzrakstu.

Kāpēc tas mani skāra tik vēlu

Es biju mēģinājis atmest skaļākos veidos. Akupunktūra. Hipnoze. Terapija. Plāksteri. Allena Karra grāmata. Zāļu cigaretes, kas oda pēc mitras atvilktnes. Pat metode ar taimeri, kad telefons izlēma, kad drīkstu smēķēt. Katrs neveiksmīgais mēģinājums nāca ar spriedzi. Katram jaunam mēģinājumam galvā bija iekšējs monologs. Šoreiz būs citādi. Šoreiz būšu stiprāks.

Tajā vakarā nekā tāda nebija. Es nemēģināju. Es negatavojos. Es biju noguris, un šis nogurums padarīja ainu godīgu.

Es paskatījos uz blakus istabas pusi un man radās viena vienkārša doma: mans dēls bija uzaudzis ar to kā mājas fonu.

Viņš bija redzējis pelnu traukus, šķiltavas, ziemā pusvirus atstātās balkona durvis, to, kā es mēdzu pamest sarunu pusceļā, jo mans ķermenis bija nolēmis, ka atkal ir laiks. Nekas dramatisks. Tā bija problēma. Slikts ieradums var izdzīvot gadiem, ja iemācās izskatīties parasts.

Tas, kas mani mainīja

Tajā naktī es nesadrupināju paciņu un nekļuvu par jaunu cilvēku. Es izsmēķēju cigareti līdz galam. Es izskaloju pelnu trauku. Pirms gulētiešanas es uzsmēķēju vēlreiz. Taču kaut kas bija mainījies.

Līdz tam es smēķēšanu biju uztvēris kā problēmu, ko atrisināšu vēlāk, kad man būs pietiekami daudz spēka, motivācijas un ideālu apstākļu. Tajā vakarā man atklājās cita problēma. Es biju pārstājis to redzēt. Ieradums bija tik cieši ieausts darbā, mājās, ēdienreizēs un garlaicībā, ka es to vairs gandrīz nepētīju. Tad tas vairs nebija pat baudījums. Tā bija uzturēšana. Tas bija fons.

Tāpēc šis mirklis man palika atmiņā. Ne jau tāpēc, ka tas bija varonīgs. Tāpēc, ka tas bija kluss. Pēc 27 smēķēšanas gadiem pirmais noderīgais solis nebija lēmums. Tas bija brīdis, kad es istabu ieraudzīju skaidri.

Es joprojām atceros pelnu trauku, atdzisušo tēju un dēla smieklus aiz sienas. Nekas šajā ainā neprasīja drāmu. Tā prasīja godīgumu.

Kad ieraudzīju, ka cigaretes bija kļuvušas par visparastāko lietu manā dienā, es vairs nevarēju izlikties, ka tās man palīdz to nodzīvot.

Tajā vakarā es nesaņēmu ne plānu, ne varoņdarbus. Tas tikai parādīja, ka pamanīšana dažkārt ir pirmais godīgais solis, un J. Freeman savā ceļvedī raksta vairāk par šo mierīgo ceļu.