Es varu atmest smēķēšanu jebkurā laikā? Godīgs tests

Teikums “Es varu atmest smēķēšanu jebkurā laikā” ir pasargājis neskaitāmas cigaretes no pārbaudes. Tas skan mierīgi. Tas skan pieauguši. Tas dod runātājam pēdējo vārdu, pirms ieradums var uzdot jebkādus īstus jautājumus.

Es šo frāzi atkārtoju gadiem. Es to atkārtoju 19 gadu vecumā, un es to atkārtoju arī pēc 27 smēķēšanas gadiem, kad biju tuvāk 52 nekā 22. Tolaik sliktākajā periodā es smēķēju ap 40 cigaretēm dienā, un šis teikums joprojām sēdēja uz mēles kā mazs juridisks vairogs.

Mīts 1: Rītdiena pierāda kontroli

Rītdiena ir ērta, jo tai nekad nav jāiztur ne biroja rīts, ne kafija, ne brauciens mājup. Cilvēks šo frāzi pasaka kādā mierīgā brīdī un aizņemas no šī miera, lai aprakstītu visu atkarību.

Godīgais tests nav teorētisks. Tas ierodas 7:30 kopā ar kafiju, 11:10 pēc saspringta zvana, 18:00 satiksmē. Tieši tur šis teikums sāk sarukt.

J. Freeman to zina no laika, kad strādāja birojā. Viņš varēja izlaist vienu cigareti, lai sajustos disciplinēts, un pēc stundas konstatēt, ka kājas viņu jau nes pie loga, it kā diena šo lēmumu būtu pieņēmusi pati. Ja gribi, sauc to par smēķētāja noliegumu, taču tas reti izskatās dramatiski. Tas izskatās glīti. Tāpēc tas arī noturas.

Mīts 2: Vilcināšanās nozīmē brīvību

Cilvēki jauc vilcināšanos ar izvēli. Ja cilvēks var izsēdēt sapulci, lidojumu vai ģimenes vakariņas, neaizdegot cigareti, ieradums izskatās pēc izvēles. Problēma ir tā, ar ko tiek aizpildīta tukšā vieta, kamēr cilvēks gaida.

Brīva izvēle paliek klusa, kad tā nav pieejama. Atkarība turpina skaitīt. Tā vēro durvis, pulksteni, liftu, laikapstākļus. Tā nākamo iespēju uzsmēķēt pārvērš par mazu tikšanos, kas paslēpta dienā.

Tāda bija mana dzīve tās beigās. Es smēķēju mājās. Es smēķēju darbā. Kolēģi pārstāja to pamanīt. Es varēju izturēt sapulci, bet cigarete pēc tās jau stāvēja telpā, vēl pirms sapulce bija beigusies. Tā nav elastība. Tā ir grafika sastādīšana.

Mīts 3: Atzīt problēmu nozīmē vājumu

Šī ir vissmagākā šīs frāzes daļa. “Es varu atmest smēķēšanu jebkurā laikā” neaizstāv tikai ieradumu. Tā aizstāv ego. Kamēr šis teikums dzīvo, cilvēkam nekad nav jāsaka sāpīgākā patiesība: esmu iestrēdzis, un paņēmieni, ko turpinu lietot, nestrādā.

Šī atzīšanās šķiet smaga, bet tā ir tīrāka par pašapmānu. Vienīgi gribas spēks ir ap 3-5%. Nikotīna aizstājterapijas līdzekļi ir ap 10-20%. Medikamenti sasniedz līdz 30%. Pat spēcīgākā kombinācija sasniedz tikai aptuveni 40%. Šie skaitļi neraksturo vājus cilvēkus. Tie raksturo smagu atkarību un metožu kopumu, kas lielāko daļu cilvēku kaut kur pa ceļam atstāj iestrēgušus.

Es to iemācījos pēc akupunktūras, hipnozes, terapijas, plāksteriem, Alena Kārra grāmatas, zāļu cigaretēm un metodes ar taimeri, kas katru stundu pārvērta par mazu tiesas zāli. Neviens no šiem neveiksmīgajiem mēģinājumiem nenozīmēja, ka man trūktu rakstura. Tie nozīmēja tikai to, ka es joprojām mēģināju uzvarēt strīdā ar ieradumu, nevis izkāpt ārpus tā.

Tas ir plašākais modelis, kas slēpjas aiz šīs frāzes. Tas skan pēc pārliecības. Biežāk tā ir aizsardzība. Tā notur patieso konfrontāciju droši teorētiskā līmenī, kur lepnums var palikt neskarts un nekas nav jāmaina.

Noderīgais brīdis pienāk tad, kad šī frāze vairs neskan pārliecinoši. Tad cilvēks var paskatīties uz ieradumu, neizliekoties, ka tas ir iespaidīgs. Tieši tur sākas īsta virzība.

Ja šis teikums joprojām dzīvo tavā galvā, lepnums nav tā daļa, kurai vajadzētu vairāk treniņa. J. Freeman savā ceļvedī raksta par mierīgo ceļu, kas beidzot pielika punktu šim strīdam, soli pa solim un cilvēka tempā. Mērķis nav pierādīt, ka vari atmest jebkurā laikā. Mērķis ir, lai šis teikums vairs vispār nebūtu vajadzīgs.